12.04.2008Es pats esmu grāmatā.

Alberts Kļaviņš (Jāņa dēls), dzimis 1928.gada 3.decembrī tagadējā Jēkabpils rajona Medņu ciema „Zigmaņu mājās”. Tēvam te piederēja neliela saimniecība. 1936.gadā sācis mācīties Medņu pamatskolā. To pabeidzis 1942.gadā, bet jau rudenī sācis mācīties Krustpils Valsts arodskolā. Šo skolu likvidēja un 1945.gadā Alberts Kļaviņš sāka mācīties Pļaviņu vidusskolā, kuru beidza 1950.gadā. Tā paša gada rudenī viņš atkal uzsāka mācības Jēkabpils vidusskolas pedagoģiskajā klasē, kur mācījās vienu gadu par 1. – 4.klašu skolotāju.
Skolotāja pirmā darba vieta bija Balvu rajona Teteru pamatskola, vēlāk viņu pārcēla uz Medņu 7 - gadīgo pamatskolu, kur viņš nostrādāja līdz 1962.gadam. 1961.gadā iestājās DPI bioloģijas fakultātē, kuru beidza 1966.gadā. Tilžas vidusskolā skolotājs Alberts Kļaviņš sāka strādāt 1962.gadā kā vēstures un sabiedrības mācības skolotājs. Ir bijis arī pagarinātās grupas audzinātājs, klases audzinātājs un mācījis daudz ko citu. Šeit Tilžas vidusskolā viņš ir nostrādājis visu pārējo dzīves laiku līdz aiziešanai pensijā. Tagad skolotājam ir iznācis vienīgais dzejoļu krājumu, kurā ievietoti visi viņa darba mūža laikā uzrakstītie dzejoļi. Kā pats saka: „Es neesmu no tiem dzejniekiem, kurš spēj ņemt ļoti bieži baltu papīra lapu un viens, divi dzejolis gatavs, bet šie mani dzejoļi nav nākuši tik viegli, bet nākuši reti un no sirds, tapuši īstajā emociju un pārdomu brīdī un ir nesalīdzināmi ar citiem.” Alberta Kļaviņa kādreizējā kolēģe skolotāja Alvīne Mičule, atceroties to laiku, kad strādāts kopā, par viņu saka tā: „Ļoti vispusīgs cilvēks, kurš spēja mācīt daudzus priekšmetus. Aizvietoja fiziku, vēsturi, bioloģiju, bija Ražošanas apmācības vadītājs, kur tajā laikā skolēni gāja strādāt fermās un brauca traktoriem. Tajā laikā organizēt šādu darbu nebija vienkārši. Raksturs viņam ir kluss, noslēgts nu tāds noslēpumains cilvēks. Līdz šim brīdim neviens arī nezināja kolektīvā, ka viņš raksta dzejoļus. Viņš ir cilvēks ar labu humora izjūtu, vienmēr no viņa izskanēja trāpīgi teicieni un atbildes. Viņš bija arī muzikāls, bet kolektīvā nekad to neparādīja. Skolā vadīja foto pulciņu.” Arī viņa skolēns, tagadējais sporta skolotājs, Jānis Tālis Jēkabsons par viņu saka: „Universāls cilvēks, ko viņam lūdza, to viņš centās izpildīt. Viņš likās, ka ir kā miera ūdeņi, bet tomēr bija prasīgs. Bieži stāstīja anekdotes ar dziļu domu, tad par tām varējām smieties vai veselu nedēļu. Pārlasot dzejoļus man šķita, ka tur ir izkristalizētas domas, atstātas vērtības jeb graudi atsijāti no pelavām. Iespējam dzejā slēpjas kaut kas kādreiz nepateikts otram, bet tādēļ tas viss tagad ir uzrakstīts dzejā.”
Savu grāmatu autors sauc par mīļdarbiņu, jo tajā ir ielikta viņa paša garīgā būtība. Viņš cilvēka garīgumu vērtē vis augstāk un to salīdzina ar riekstu, kur galvenais ir kodols, bet to apkārt sedz čaula. Kā pats saka, ka savā grāmatā ir centies izteikt savu attieksmi, bet nevis kādu nosodīt. Šobrīd Alberts Kļaviņš dzīvo Vaidavā, Valmieras rajonā. Tie, kuriem nav Alberta Kļaviņa grāmatas „...es esmu pārvērties vārdā”, to var iegādāties pagasta muzejā (cena 4 Ls).