13.11.2008Vienaudze Latvijai.

Kā tajā laikā toreiz dzīvoja apkārtējie un ko viņi domāja par Latvijas neatkarības iegūšanu, Elena īsti neatceras, jo mazajiem jau nekas neko daudz toreiz nestāstīja, bet, kā vieglu laiku jau, noraksturot nevarot. Pastāvošā iekārta lauku zemnieka ikdienā neko daudz jau nemainījusi. Elena atceras, ka jau piecu gadu vecumā gājusi ganīt cūkas, jo mājās bijusi liela saimniecība. Vecāki apstrādājuši 25 ha zemes, kuros pirms tam izlauzuši celmus un izveidojuši tīrumus. Saimniecībā audzētas govis, zirgi un cūkas. Mašīnu ar ko apstrādāt zemi toreiz nav bijis, un pirmo zirgvilkmes pļaujmašīnu nopirkuši ap divdesmito gadu. Elena saka, ka dzīve toreiz bijusi ļoti privāta lieta, kurš slikti saimniekoja, tas arī ūtrupējās. Tajos laikos liela nozīme ir bijusi tirgum, jo no tirgū pārdotā arī bijusi atkarīga visa izdzīvošana. Tirgū pieņēmēji uzpirkuši linus, govis, teļus. Vislabāk kā uzpircēji darbojušies žīdi, latviešiem tā negājis. Zīdiem piederējuši arī pamatā visi veikali Tilžā. Elena nevar izskaidrot kāpēc tieši žīdiem vislabāk tas izdevies. „Laikam svarīga mentalitāte, kā tagad to dēvē,” saka Elena.
Elena septiņu gadu vecumā uzsāka skolas gaitas, bet lasīt jau pirms tam viņu bija iemācījis brālis. Viņa atceras, ka citi vēl boksterējuši burtus, bet viņai skolotāja iedevusi grāmatu ar nosaukumu „Saulīte”. Mācību grāmatas tolaik nevajadzējis iegādāties un arī par skolu nav bijis jāmaksā. Uz skolu gan gājuši slikti ģērbušies ar pastalām un pašaustām somām. Mācību gads sācies oktobrī un beidzies jūnijā.
Nu jau Elenai nodzīvots tāds ilgs mūžs līdz tik cienījamam vecumam. Tagad ir skaidrs, kas tad ir vis lielākās vērtības šeit. Viens - tā ir cilvēku gudrība, kuru pakāpeniski vecāki tagad atklāj saviem bērniem jau agrā bērnībā. Un otra lieta - tā ir dziesma, kura tepat izskan un tepat arī pazūd, ne tā īsti ir jāglabā ne arī kodes to ēd, atliek tikai mazliet paspodrināt dziedāšanas brīdī!